Advertisements

Arhīvs

Archive for marts, 2008

Lisabonas līgums, jauna ES

26 marts, 2008. Komentēt

2007. gada 13. decembrī ES valstu vadītāji, tai skaitā Valdis Zatlers, parakstīja Lisabonas līgumu, tādējādi pieliekot punktu jau vairākus gadus ilgušajām debatēm par jaunas eiropas konstitūcijas, jeb konstitucionālā likuma pieņemšanu.

Līguma galvenā būtība ir padarīt ES demokrātiskāku un pilsoņiem pieejamāku, nostiprinot Eiropas Parlamenta un valstu parlamentu lomu, dāvājot pilsoņiem vairāk iespēju paust savu viedokli un gādājot par skaidrāku atbildības sadalījumu Eiropas un valstu līmenī. Līgums padara ES darbību ievērojami efektīvāku, izmantojot vienkāršotas darba metodes un balsošanas noteikumus, racionāli veidotas un modernas institūcijas 27 dalībvalstu Eiropas Savienībā un uzlabojot rīcībspēju vairākās ES šobrīd prioritārās jomās.

Atbilstīgi Barozu Komisijas divkāršā nodrošinājuma pieejai līgums pavērs iespēju lielāku vērību veltīt jautājumiem, kas svarīgi visiem iedzīvotājiem, piemēram, nodarbinātībai un izaugsmei, enerģētikai, klimata pārmaiņām un migrācijai. Komisija aicina dalībvalstis laikus ratificēt līgumu, lai tas varētu stāties spēkā 2009. gada 1. janvārī. Komisija šodien atklājusi tīmekļa vietni par jauno līgumu, kurā izskaidroti jaunajā līgumā ietvertie politikas jauninājumi un institucionālās reformas.

vairāk info: http://europa.eu/lisbon_treaty/glance/index_lv.htm

Advertisements
KategorijasBez kategorijas Birkas:,

Pilsonim sarkanbaltsarkanam

25 marts, 2008. Komentēt

61_years_today_by_mightywolfgod

Ja esi latvietis neguli šodien, piecelies mans brāli, izkar karogu, izkar karogu sarkanbaltsarkanu, izkar un piemini… piemini asinis, kas par Tevi ir lietas, kas Tevī lietas, un, no kurām, Tu nāc. Piemini latvieti ar vārdu, ar darbu, ar sirdi tos simtus, kas izvesti tika no mājām… ģimenes, bērni, veci un trausli, vagonos sadzīti mira no bada, sarkana roga sažņaudza sirdi, sarkana roka nožņaudza… Mulss klusums, vien vientuļas bērna raudas par māmiņu, kas ar pēdējo elpas vilcienu sargā savu bērniņu, un sitienam pacelta sarkana roka, šāviens kas izdzēsa prieku, nāve kas elpoja pakausī… Vientuļa pļava un ledusauksts ūdens, kas dedzina ādu, lietus kas aizskalo asinis… Piemini latvieti.. nepacel glāzi, pacel roku un noliec virs sirds, piemini latvieti asinis, piemini asinis, kas karogu kļāva pie sirds pirms nāves, pirms sarkans kliedziens pāršķela debesis…. Piemini.

/Kristaps Horns 2008/

KategorijasBez kategorijas Birkas:

gribi redzēt kā es guļu?

5 marts, 2008. Komentēt

Palīdzēsim Īdam no Nīderlandes, puisis ir iedomājis kļūt bagāts ar to ka guļ. Visai traka ideja? Nepavisam :D Īds van Deutekoms, gulēdams gultā, pārdod reklāmu savā mājas lapā, kurā ar web-kameras palīdzību iespējams vērot viņu guļam.

Līdz šim 21 dienas laikā jaunietis nopelnījis jau vairāk kā 6500 ASV dolāru.

Van Deutekoms vietējai presei paziņojis: “Gulēšana ir mans hobijs, un tā ir vienīgā lieta, kas man lieliski izdodas. Visi jautā, ko es dzīvē gribētu darīt, bet patiesībā es vēlos vienīgi gulēt.”

“Es gultā pavadu visu dienu, izņemot tad, kad eju dušā, uz tualeti vai gatavoju kaut ko paēst. Tas ir viss, ko vēlos darīt. Un es gribu palikt gultā, kamēr kļūšu ļoti bagāts,” teicis jaunietis.

Līdz šim holandieša mājas lapu http://www.slapendrijk.nl apmeklējuši jau 450 000 cilvēku.

Tuvāk meklē… http://www.slapendrijk.nl/index.php

Problēmu risināšanas shēma

4 marts, 2008. 2 komentāri

Beidzot ir atklāts modelis, pēc kura strādā visa Latvijas politika un valsts struktūras. Vienkārši un elementāri.

image

Patriotiski citāti

3 marts, 2008. 2 komentāri

Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.

/Rūdolfs Blaumanis/

 

Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
Mēs gribam nu paši sev likumus lemt:
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, –
Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt!

Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, –
Un mūsu šī Baltajā jūrā mūždien;
Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta,
Viss, viss pie šīs zemes simtu saitēm mūs sien.   

 
Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta,
Tā zeme ir mūsu, ir mūsu – jā gan!
Caur simtgadu vaidiem, zem svešnieku spaidiem
Šobaltdien vēl dzirdi – latvju mēle te skan.

Tā zeme ir mūsu. Tā Dieva un Laimas
Latvju tautai sensenis līdzdotais pūrs.
Tā zeme ir mūsu. To nedos vairs svešiem
Ne zemgal’s, ne latgal’s, ne sēlis, ne kūrs.

/Vilis Plūdonis/

 

Es ciezdams tevi mīlēt mācījos,
Nu tev pie aukstām krūtīm noliecos:
Dod manim kapa vietu.

Man sirds priekš tevis sadega
Par upuri uz altāra;
Kurp lai bez sirds es ietu?

Kas savu sirdi atdevis,
Tas vientulis ir palicis,
Tam nav neviena drauga.

Es arī draugu nevēlos, –
Pie tavām krūtīm noliecos;
Dod manim kapa vietu.

/Jānis Poruks/

Banner’s izmēru standarti

3 marts, 2008. Komentēt

Bieži vien, veidojot dažādus WEB dizaina elementus nākas ievērot starptautiski pieņemtus lielumus, tāpēc arī iedomājos uzrakstīt, kādi tad īsti ir standarta izmēri, un kā tos pareizi nodēvēt:)

Banner’s oficiāli lielumi  
Izmērs (pixels): Nosaukums
468 x 60 Full Banner
392 x 72          Vertical Navigation Bar Banner
234 x 60          Full Banner
125 x 125       

Half Banner Square

120 x 90          #1 Button Banner
120 x 60          #2 Button Banner
88 x 31             Micro Button Banner
120 x 240        Vertical Banner
   
   

Izglītības sistēma vārguļo? Skriesim, piebeigsim ar kāju!

2 marts, 2008. Komentēt

Gribētos piebilst, ka šis nav mans darbs. Tas ir tikai ievietots šeit, lai paustu manu atbalstu šī cilvēka pārdomām un atklāsmēm saistībā ar Latvijas mūsdienu izglītības sistēmu. Raksts ir ievietots no bloga: ” Kodolfizikas noslēpumi par zemāku cenu // Ceci n’est pas un blog” un oriģinālā saite atrodama šeit. Visu cieņu raksta autoram!!!

 

“Samērā nesen kļuvis populāri sūroties par Latvijas izglītības kvalitāti. Cilvēki sūrojas, ka aug pokemonu paaudze, kas nespēj ne uzrakstīt puslīdz pamatotu domrakstu, ne salikt tajā komatus. Protams, kā jau Latvijā pierasts, cilvēki visā vaino valdību un vispārējo situāciju valstī un, protams, viņiem ir taisnība. Skolotāju algas tik tiešām ir, maigi izsakoties, nožēlojamas, un tas būtiski pazemina šīs profesijas prestižu ne tikai apkārtējās sabiedrības, bet arī skolnieku acīs. Un, ja skolnieki skolotāju neciena, tad viņi arī nav īpaši noskaņoti klausīties tajā, ko viņš stāsta.

Domāju, mēs visi varam piekrist, ka labi vien ir. Jau Džordžs Bernards Šō savā tieksmē uz ārišķībām reiz apgalvoja, ka visas skolas jānodedzina līdz ar zemi un krāsmatas jāapkaisa ar sāli, lai uz tās nolādētās zemes vairs nekad nekas neaugtu. Protams, Šō (kā parasti) pārspīlēja. Galu galā, kāpēc bārstīt ar sāli pavisam labu zemi tikai tādēļ, ka tur agrāk bijusi skola? Bet viņam (kā parasti) bija arī liela daļa taisnības. Pie tā, ka izglītības sistēma ir tik nelāgā stāvoklī, lielā mērā vainojama pati izglītības sistēma.

Kas būtu jāiemāca izglītības sistēmai? Pirmkārt, tai būtu jādod saviem audzēkņiem kaut kādas prasmes un iemaņas, sākot no pavisam elementārām, piemēram, prast uzrakstīt savu vārdu un saskaitīt, cik būs jāmaksā veikalā, līdz daudz sarežģītākām, piemēram, prast izveidot, paskaidrot un aizstāvēt savu pasaules uzskatu. Otrkārt, tai būtu jāieaudzina dažādas sabiedrībai derīgas vērtības, piemēram, cieņa pret savu valodu un pilsoniskā apziņa. Treškārt, tai būtu jāpalīdz audzēkņiem atklāt un attīstīt savas intereses un talanti, piemēram, grūtu matemātikas uzdevumu risināšana vai grāmatu lasīšana. Nedomāju, ka Izglītības un zinātnes ministrija būtu citās domās.

Bet kā izglītības sistēma šo mērķi mēģina sasniegt? Pavisam vienkārši: liekot audzēkņiem iegaumēt mācību vielu. Ne velti vārds „iemācīties“ latviešu valodā nozīmē ne tikai ‚iegūt iemaņas‛ („Es iemācījos braukt ar riteni“), bet arī ‚iegaumēt‛ („Vai dzejolīti iemācījies?“) — daudzu cilvēku apziņā starp šīm nozīmēm nav starpības.

Tas sākas jau no pirmās klases. Kas ir pirmās lietas, kas jāizdara katram pirmklasniekam? Jāiegaumē alfabēts un reizrēķins. Izglītības sistēma uzskata, ka bērni nespēj iemācīties lasīt, ja neatceras, kādā kārtībā latviešu alfabētā sakārtoti burti. Par bērnu reizināšanas spējām izglītības sistēmai ir vēl zemāks viedoklis — tā ir pārliecināta, ka bērniem tādu nemaz nav, tādēļ viņiem jāiekaļ visi iespējamie reizināšanas varianti vismaz līdz 10. Tas, protams, nozīmē, ka bērni nespēs galvā sareizināt divdesmit trīs ar divdesmit divi, jo reizrēķins tik tālu nesniedzas. Bet labāk tā, nekā vispār nekā. Un mūsdienās tak visiem telefonos ir kalkulatori, vai ne?

Kad audzēknis puslīdz iemācījies lasīt, rakstīt un veikt elementāras aritmētiskas darbības, viņam laiks uzzināt ko vairāk. Piemēram, viņam sāk mācīt dabas mācību, kas vēlāk, kad viņš iegaumējis, kā izrunāt svešvārdus, kļūst par bioloģiju, fiziku un ķīmiju. Būtībā tā ir atvieglota un vieglāk saprotama zinātnes versija. Tur viņam liek iegaumēt dažādus atklājumus, pie kuŗiem nonākuši zinātnieki. Tomēr viņam ir diezgan vārs priekšstats par to, kā zinātnieki pie šiem atklājumiem nonākuši, un vēl vārāks — par to, kas tā zinātne vispār ir. Viņam šīs zinātnieku atziņas pasniedz kā neapstrīdamu faktu — ja kontroldarbā uzrakstīsi ko citu, saņemsi neapmierinošu atzīmi, tādēļ raksti, kā ir. Daudzi audzēkņi šo uzskatu — zinātnieku uzskati ir neapstrīdams fakts — patur arī tad, kad skolu jau sen beiguši, un tikai retais, kas par to īpaši interesējas, uzzina, kā zinātne patiesībā darbojas. Tad viņš ir pārsteigts, jo atklājas, ka zinātne nebūt nav absolūta patiesība vai neapstrīdams fakts — tā ir tikai un vienīgi cilvēku izgudrots veids, kā skaidrot pasauli, kas laika gaitā izrādījies par veiksmīgāko veidu, kā to darīt. Turklāt zinātne ne tikai ir apstrīdama — apstrīdēšana ir neatņemama zinātnes sastāvdaļa. Vēl vairāk, viena no populārākajām zinātnes definīcijām tieši paredz to, ka tā ir apstrīdama — ja kaut kādu atziņu, teoriju vai novērojumu nekādi nevar apstrīdēt, tā vairs nav zinātne. Piemēram, evolūcijas teorija ir zinātniska, jo to var apstrīdēt — piemēram, atrast fosilijas, kas ir ar to pretrunā. Uzskatu, ka zemi pirms seštūkstoš gadiem radīja citplanētieši, kas visu uztaisīja tā, lai zeme izskatītos vecāka, apstrīdēt nevar — lai ko arī iebilstu, citplanētiešu piekritēji var atbildēt: „Viņi to tā uztaisīja“ vai „Tu taču tad nedzīvoji, kā tu zini, ka tā nebija?“. Tieši tādēļ tā nav zinātniska.

Arī ar lasīšanu un rakstīšanu neveicas labāk. Izglītības sistēma katram audzēknim liek izlasīt kaudzēm obligātās literatūras, kas ikvienam cilvēkam, kam nepatīk spaidu darbi (tas ir, ikvienam cilvēkam), izraisa tikai un vienīgi riebumu pret ļoti labām grāmatām. Pēc tam viņam savas domas par izlasīto jāizklāsta sacerējumā un, ja viņa viedoklis nesakrīt ar pareizo, viņš saņem neapmierinošu atzīmi. Un, tā kā skolā bieži vien audzēkņa vienīgā motivācija ir atzīmes, viņš aši apgūst, kāds viedoklis ir pareizais.

Ko vajadzētu darīt? Vispirms jāsaprot, ka izglītība nav iegaumēšana, bet gan, kā reiz kāds apķērīgs jaunietis skaisti izteicās, tas, kas paliek pāri, kad viss aizmirsts. Tātad: bērniem nevis jāiekaļ reizrēķins, bet gan jāiemācās reizināt — tad viņi mācēs arī sareizināt 23 ar 22 jeb, kā saka latvieši, „rīkoties nestandarta situācijās“. Pirms mācīties, kādi ir zinātnes atklājumi, bērniem jāiemācās, kas tā zinātne vispār ir un kā tā darbojas. Lasot obligāto literatūru, audzēkņiem jāsaprot, kā šie darbi attiecas uz viņu dzīvi, kā tie radušies un kāda bijusi to ietekme uz kultūru. Visbeidzot, pirms rakstīt sacerējumu, audzēkņiem jāapzinās, kādēļ viņiem ir svarīgi prast izteikt savas domas. Vēl vairāk — viņiem jāsaka tas, ko viņi ļoti, ļoti vēlas izteikt. Ja viņi paši to gribēs, viņi arī iemācīsies, kā to izdarīt.

Protams, var jau arī turpināt visā vainot valdību.”