Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods.

/Rūdolfs Blaumanis/

Mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē,
Mēs gribam nu paši sev likumus lemt:
Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, –
Mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt!

Tā zeme ir mūsu, tās pilsētas mūsu, –
Un mūsu šī Baltajā jūrā mūždien;
Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta,
Viss, viss pie šīs zemes simtu saitēm mūs sien.   

 
Mūsu tēvi te cieta, mūsu asins te lieta,
Tā zeme ir mūsu, ir mūsu – jā gan!
Caur simtgadu vaidiem, zem svešnieku spaidiem
Šobaltdien vēl dzirdi – latvju mēle te skan.

Tā zeme ir mūsu. Tā Dieva un Laimas
Latvju tautai sensenis līdzdotais pūrs.
Tā zeme ir mūsu. To nedos vairs svešiem
Ne zemgal’s, ne latgal’s, ne sēlis, ne kūrs.

/Vilis Plūdonis/

Es ciezdams tevi mīlēt mācījos,
Nu tev pie aukstām krūtīm noliecos:
Dod manim kapa vietu.

Man sirds priekš tevis sadega
Par upuri uz altāra;
Kurp lai bez sirds es ietu?

Kas savu sirdi atdevis,
Tas vientulis ir palicis,
Tam nav neviena drauga.

Es arī draugu nevēlos, –
Pie tavām krūtīm noliecos;
Dod manim kapa vietu.

/Jānis Poruks/